Mangaļsalas rota - kuģa vraks "Norvēģis"

Mon, 18 Apr 2016 05:18:00 +0000

Tiem, kas vienmēr ir brīnījušies, kā Mangaļsalas piekrastē uzradies nogrimušā kuģa vraks, kuru mēs parasti saucām vienkārši par "Norvēģi". Izrādas, tas ir bijis Zviedrijā reģistrēts kuģis "Lady Cotlin". Ha!

Detalizētāk pats izpēti šeit: "Lady Cotlin".

Mangaļsala - Rīgas meži skatījumā

Mon, 18 Apr 2016 05:11:00 +0000

Rīgas pilsētas pašvaldības uzņēmums SIA "Rīgas meži" ir Mangaļsalas vēsturisko fortu un piekrastes kāpu,mežu īpašnieks un apsaimniekotājs. Tādēļ arī SIA "Rīgas meži" interneta mājas lapā atrodamā informācija par Mangaļsalu ir tikai šīs fortu, mola un piekrastes kāpu ietvaros, bet tomēr ne mazāk interesanta.

Rīgas meži_Mangaļsala

Rīgas seja - Mangaļsala

Mon, 18 Apr 2016 05:06:00 +0000

Autors: Dace Bula, Latviešu folkloras krātuves vadītāja. 2005. gada 10. decembris, no Laikraksta DIENA publikācijas

Pilsētas plānotāji vārdā "ūdens" ietilpinājuši tikai trīs nozīmes: dzeramais ūdens, peldūdens, notekūdeņi Kā Fellīni filmā... kuģis uzbrauc krastā - uzbrauc bišķi uz smiltīm, izmet laipu, un tēvs nāk ar zivīm lejā, atceras Harijs Feders. Viņa atmiņu ainas par bērnību Mangaļsalā pirms gadiem četrdesmit pastarpinājusi mākslinieka izglītība un arhitekta pieredze. Mūsu saruna norisinās Mangaļsalā kādā no šā rudens karstajām septembra dienām. Mēs sēžam Federu dzimtas māju - Ošu Kārļu pagalmā, kur esmu no jauna iegriezusies pēc ilgāka laika. 1992.gadā te intervējām Harija tēvu - zvejnieku Ādolfu Federu. Harija lietotais salīdzinājums ir provokatīvs - mani agrīnie Mangaļsalas iespaidi itin viegli izkārtojas kinogleznās, kuru centrā - gluži kā minētā režisora filmās - ir spilgti cilvēku tēli. Arī man ir savas atmiņas par to, kāda Mangaļsala vēl pavisam nesen bija un kāda tā nekad vairs nebūs - daudzus šodien te vairs nesastaptu. Piemēram, Innusu Opi - zvejnieku Albertu Mārtiņu Innusu, kurš arī 92 gadu vecumā reti kad uzturējās istabā. Lai viņu uzmeklētu, aizvien devāmies uz "malu" - ostu, kur Opis sagaidīja atgriežamies citu zvejnieku laivas. Pats vēl pa reizei izbraucot mazdēliem līdzi, - viņš toreiz stāstīja. Arī lēmumu nedoties pie brāļa uz Ameriku, bet palikt Mangaļsalā savulaik esot pieņēmis šeit: "Es nonācu te lejā, upes malā. Ūdeņi... Nodomāju - nē, no šejienes es nevaru nekur aizbraukt." Alberts Innuss nebija vienīgais Mangaļsalā, kurš vārdu "ūdeņi" mēdza izrunāt ar īpašu svaru. Tāpat viņš nebija vienīgais, kura teiktais liecināja par īpašu saikni starp cilvēku un dzīvesvietu. (Jādomā, autobusu pieturās un citviet uzejamie grafīti M-sala ir veids, kā salas jaunatne šodien pauž savu vietas piederību.) 90.gados vairākkārt sastaptajam Jānim Dorfam dzīve Mangaļsalā vispirms nozīmēja nodarbošanos. Savā mūžā trīsreiz piedzīvojis slīkšanu un izglābšanos, viņš vēl 83 gadu vecumā bija aktīvs zvejnieks. Diena bez zvejas viņu padarot slimu, - Jānis Dorfs skaidroja, bet, "kad tu esi bijis jūrā, tad tā diena ir pilna". Arī Mangaļsalas sievietes tā vai citādi tika saskārušās ar ūdeņiem, zveju, zivīm. Folkloristu grupas pirmā ceļvede pa apkaimi bija Mis Mangaļsala 1932 - Katrīna Tiltiņa, pēc vietējā paraduma saukta par Katiņtanti. Būdama zvejnieku un jūrnieku dzimtas atvase, arī Katiņa jaunībā izmēģinājusi jūrniecības gaitas - braukusi par stjuarti uz kuģa Velta. Mēs vairākkārt viesojāmies viņas mājā Lāmu Mārtiņos - vienā no vecākajām Mangaļsalas ēkām. Tās iekšienē bija pārāk tumšs, lai iemūžinātu Katiņas portretu skaistumkaralienes lomā, kas karājās istabā pie sienas. Berta Ozoliņa jeb Berttante, dzimusi 1899.gadā, bija vecākā no Mangaļsalā sastaptajiem cilvēkiem. Ulmaņlaikā Berta strādājusi Rīgā labi atalgotu darbu, par ko grezni liecināja viņas viesistabas un guļamistabas iekārta. Arī 93 gadu vecumā Berta bija īsta dāma, taču, piederēdama vietējai zvejnieku dzimtai, aizvien mēdza uzsvērt: "Šitais jau ir zvejnieku ciems, te citādi nemaz nedzīvo." Viens no viņas iemīļotiem stāstiem bija par admirāli Spādi, kurš vislabprātāk dienestā ņēmis Mangaļsalas puišus, kam "nav jākrīt zemē, kad kuģis druscītiņ pagriežas vilnī". "Man ar lauciniekiem nav ko iesākt," viņš teicis, tā apgalvoja Berta. Zvejnieku ciems "Ciems" un "sala" - tie ir vārdi, ko mangaļsalnieki itin bieži lieto savas dzīvesvietas apzīmēšanai. Neviens no abiem nav gluži precīzs. Administratīvi Mangaļsala kopš 1960.gada nav nekāds ciems, bet gan daļa no galvaspilsētas. Un kopš XVII gadsimta, kad Daugava mainīja gultni un vecā ieteka aizsērēja, tā ģeogrāfiski vairs nav sala, bet gan pussala. Tomēr salinieku dzīvesveids šai vietā saglabājies krietni ilgāk - zemesceļu uz pilsētu sāka būvēt tikai 60.gados; tas nozīmēja pārvietošanos galvenokārt ar laivām, līdz ar to - zināmu izolētību un savrupas kopienas izveidošanos. "Satiksmes nebija, un tad te savā sulā vārījās," savulaik intervijā kodolīgi secināja Guntis Rande. No viņa dzirdējām arī populāro vietējās sabiedrības raksturojumu: "Te jau visi radinieki, kā viena ģimene."Šis teiciens saprotams arī pavisam tieši. Tradīciju nedoties tālos dzīvesbiedra meklējumos īsti pārtraukušas tikai pēdējās pāris mangaļsalnieku paaudzes, un daudzi no vietējiem tik tiešām ir savā starpā radi. To apliecina arī vairāki salā bagātīgi sastopami uzvārdi un iesaukas, ko cilvēki vienādo vārdu dēļ iegūst un dažkārt pat pārmanto vairākās paaudzēs. Izplatītākais uzvārds mangaļsalnieku vidū ir jau minētais Innuss; kuplas bijušas arī Spalvaiņu, Strazdiņu, Ozoliņu, Kalniņu, Veisu dzimtas. Runājot par Mangaļsalu, gribot negribot jālieto nodeldētais "no paaudzes paaudzē". Mangaļsalā daudz kas mērāms paaudzēs. Kaut vai noturīgā piesaiste vietai - mangaļsalnieki netiecas prom no savas apkaimes, ir diezgan iegājies, ka bērni ceļ mājas turpat - vecāku vai vecvecāku pagalmā, cik to pieļauj nelielie zemesgabali. Bet, ja runājam par nodarbošanos, tad mums ir darīšana ar jo daudzām paaudzēm. Mangaļsala ir zvejnieku ciems ar garu vēsturi. Jau XVII gadsimta kartes te uzrāda ievērojamu apdzīvotību, krietni lielāku nekā kaimiņu zvejniekciemos - Vecāķos un Rīnūžos. Intervijās izdevies gūt mutvārdu liecības par atsevišķu dzimtu nodarbošanos ar zvejniecību četrās paaudzēs, kas turpinās vēl šodien, piemēram, Elleru dzimtā. Pirms vairāk nekā desmit gadiem sastaptais, par prasmīgu zvejnieku izdaudzinātais Mārtiņš Ellers (dz. 1907.g.) sarunās atcerējās savu tēvu Jēkabu; šodien zvejnieki ir Mārtiņa dēls Andris Ellers un viņa dēls Aldis. Mangaļsalas lokālā kultūra lielā mērā sakņota zvejniecībā; pie tās pieder mantotas aroda zināšanas un prasmes, laika pareģojumi, ticējumi, atmiņas par zvejas tradīcijām pagātnē, personīgās pieredzes stāsti par jūrā piedzīvotām briesmām un izglābšanos. Bet arī ārpus tradicionālās nodarbošanās cilvēku dzīves šeit saaustas smalkiem kopīgu zināšanu pavedieniem. Kaut vai ziņas par to, kur žogā ap kaimiņu zemesgabalu ir vārtiņi, un diezgan izplatītais ieradums - drīzāk šķērsot kaimiņu pagalmus pa ierastām takām, nekā doties uz veikalu, ostu vai autobusa pieturu apkārt pa ielu. Mangaļsalai ir arī savi stāsti, kas vēsta par tuvāku vai tālāku pagātni - leģendārajiem pirmajiem deviņpadsmit saimniekiem vai lielajiem plūdiem 1969.gadā. Arī sava valoda - diezgan izteiktas lībiskā dialekta iezīmes. "Parunāsim mangaliski!" tā mani uz sarunu 1999.gadā aicināja kādreizējais mangaļsalnieks kapteinis Arvalds Kalniņš. Nekur citur neesmu sastapusi Mangaļsalai raksturīgu kāzu tradīciju - nelūgtie kāzu viesi te saukti par lodziniekiem. Tas tādēļ, ka tie nav nākuši iekšā kāzu namā, bet gan gājuši pie logiem - pārģērbušies stāvējuši sētā. Tur lodziniekiem pasniegts cienasts un dažkārt bijis jautrāk nekā tiem, kas sēdējuši istabā pie galda. Mājinieku pienākums tad bijis turēt logus vaļā - ar atvilktiem aizkariem, lai būtu redzams, kā tērpusies līgava, kā klāts kāzu galds. Daudzi Mangaļsalā pierakstīti stāsti vēsta par to, kā klājies šā noteikuma pārkāpējiem - no rīta laiva atrasta uzvilkta uz jumta, mazmājiņa apgāzta ar durvīm uz leju. Mantojums un pilsētas attīstība Būtu aplami aprobežoties ar šādu idillisku un nedaudz eksotisku Mangaļsalas aprakstu. Dzīve te nav iekonservējusies, tā iet uz priekšu un mainās. Daļa no zināšanām, kas bijušas dzīvas iepriekšējās paaudzēs, mūsdienās ir vairs tikai atmiņas. Vecos mājvārdus salā šodien tikpat kā nelieto - tikai pie vienas mājas saglabājies saliktais nosaukums Kalniņu Jāņi, un lielākoties tos atceras vienīgi vecākā paaudze. (Tomēr oficiālie ielu nosaukumi un māju numuri mangaļsalnieku saziņā tā īsti nav iegājušies - mājas joprojām tiek pazītas un atrastas pēc to īpašniekiem - Vandasmāja, Rauhsmāja.) Mainās arī iedzīvotāju sastāvs, un mangaļsalniekiem aizvien biežāk jāsastopas ar ko iepriekš nepieredzētu - iekāpjot 24.autobusā, lai brauktu uz Rīgu, pazīstami izrādās tikai divi trīs cilvēki, kamēr agrāk pazīts katrs pasažieris. Zvejniecība salā pieredzējusi dažādus laikus - zvejošanu airu laivās, pirmo motorlaivu parādīšanos 30.gados, uzplaukumu un pat pārticību zvejnieku kolhoza gados, kam pilnīgs pretstats ir šodienas aina - zvejniecība Mangaļsalā ir uz iznīkšanas sliekšņa. No kādreiz plaukstošas nozares, kurā bija iesaistīta turpat vai visa salas kopiena, patlaban tā pārtapusi par nelielas cilvēku grupas nodarbošanos. No agrākā iespaidīgā uzņēmuma (9.Maijs, vēlāk - Auda), kura īpašumā bija kuģu flote, kas zvejoja gan Baltijas jūrā, gan Atlantijā, šodien saglabājusies tikai bijusī piekrastes brigāde, tagad - zvejnieku sabiedrība Vecdaugava. Un šie zvejnieki cīnās par izdzīvošanu - zvejas rīki sevi neatpelna mazo lomu dēļ. Zivju trūkums Baltijas jūrā ir starptautiska mēroga nelaime, bet tas nav vienīgais iemesls nomāktībai un pesimismam, kas jaušams mangaļsalnieku stāstos. Ja intervijā tiek uzņemtas valodas par šodienas dzīvi Mangaļsalā, tad parasti nākas uzklausīt bažu stāstus. Tā te šodien ir dominējošā mutvārdu tradīcija. Šiem stāstiem ir savi pastāvīgie motīvi, ko stāstnieki papildina ar savu individuālo pieredzi - par vides tīrību un cilvēku veselību ostas termināļu un ražotņu (minerālmēslu pārkraušana, kokskaidu granulu ražošana) tiešā tuvumā: par izsitumiem uz bērnu ādas, aļģu pārņemtiem piekrastes ūdeņiem, par sūnām, kas nekad agrāk uz mājas jumta nav augušas, par sētas zālāju, kas jāpļauj septiņas reizes sezonā, nedabīga izmēra koku lapām. Tāpat arī par ostas paplašināšanas gaitā atsavinātām zemēm un aizvien sarūkošo teritoriju, kurā vietējiem iedzīvotājiem ir pieeja Mangaļsalu ieskaujošajiem ūdeņiem. Kādas ir mangaļsalnieku izredzes Rīgas attīstības plānu kontekstā? Rīgas dome bez pilsētas attīstības plāna ir izstrādājusi arī ilgtermiņa stratēģiju līdz 2025.gadam. Izpētot abus dokumentus un vides pārskatu, ar pārsteigumu jāsecina, ka pilsētas plānotāji vārdā "ūdens" ietilpinājuši tikai trīs nozīmes: dzeramais ūdens, peldūdens, notekūdeņi. Nav ne miņas no tā, ka Rīgā mitinās arī iedzīvotāju grupas, kam ūdens ir nodarbošanās un iztikas avots. Visnotaļ cerīgas vēsmas varētu viest ilgtermiņa stratēģijā izmantotie atslēgas saukļi: "pilsētai jādod cilvēkam iespēja strādāt savā profesijā .. Rīga - iespēja ikvienam .. pašvaldības uzdevums ir profesionāli kalpot pilsētas iedzīvotājiem .. uzlabot cilvēku dzīves apstākļus, saglabājot dabu un vidi .. vietējo apkaimju identitātes stiprināšana .. rīdzinieks - pilsētas attīstības pamats" utt. Ja vien nerastos iespaids, ka pilsētas attīstība tiks vērsta uz cilvēku kaut kad - tai nākotnē, kas nekad nepienāks. Īsākā termiņa programmā pat nepavīd Eiropas vienoto rādītāju pilsētvides kritērijs numur viens - iedzīvotāju apmierinātība. Vai tam pamatā maldīga pārliecība, ka pilsētas iedzīvotājs ir kāda bezpersoniska urbanizēta būtne, kuras intereses izskaitļojamas un pilnībā izsakāmas ar standarta lielumiem - nepieciešamiem dzīvojamās platības kvadrātmetriem, noteiktiem gaisa un ūdens tīrības parametriem, pieļaujamo trokšņu piesārņojuma līmeni? Patiesība ir cita: pilsētnieka attiecības ar vidi neaprobežojas ar jumtu virs galvas un sabiedriskā transporta izmantošanas iespējām. Pilsētas iedzīvotājam piemīt arī savs dzīves stils, ikdienas rutīna, dzīvesveida tradīcijas. Pilsētnieki nav bezsakņu sabiedrība, kas bez minstināšanās plūst lielāka sadzīves komforta virzienā; pilsētā ir savi piederības reģioni. Apkaimju identitātes, kas jaunos mikrorajonos veidojamas no nulles, citviet pastāv jau izsenis. Tās ir pilsētas vērtība; tās ir saudzējamas un glabājamas. Mangaļsala noteikti nav vienīgā Rīgas apkaime ar iedzīvotāju kopienu, kas ciešām un personiskām saitēm piesaistīta savai videi. Tāda ir arī Kundziņsalā, kur savas lokālās piederības paušanai un aizstāvībai iedzīvotāji nodibinājuši sabiedrisku organizāciju Kundziņsala. Tie ir tikai redzamākie piemēri, kas vedina domāt, ka jebkuru plānošanu būtu lietderīgi sākt ar vietējās sociālās telpas izzināšanu. Vienā ziņā gan Mangaļsala ir īpaša - kā viena no ļoti nedaudzām vietām Rīgā, kur iedzīvotāji pārmantošanas ceļā vēl saglabājuši tradicionālo nodarbošanos un Daugavas lejteces salām raksturīgā dzīvesveida iezīmes. Tā ir dzīva Rīgas vēsture, kas, iespējams, varētu kļūt gan par pilsētas lepnumu, gan tūrisma objektu. Viens ir skaidrs - tas ir kultūrvēsturisks mantojums, par ko būtu jārūpējas ne mazāk kā par arhitektūras pieminekli - Komētfortu un dabas liegumu - Piejūras dabas parku. Ir pat dokuments, kas to nosaka - UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzību. To parakstot, Latvija ir apņēmusies rūpēties par tradicionālām vietējās kultūras un dzīvesveida formām, kas veidojušās cilvēku kopienu un vides mijiedarbē.

Mangaļsalas apkaime

Tue, 12 Apr 2016 11:50:00 +0000

Mangaļsala jeb Mangaļsalas apkaime atrodas Rīgas Z daļā un robežojas ar Vecāķu apkaimi, bet pa ūdeni tai ir robežas ar Vecdaugavas, Vecmīlgrāvja un Daugavgrīvas apkaimēm. Robežas - Daugava, Audupe, Vecdaugava, līnija no Vecdaugavas līdz Rīgas jūras līcim, Rīgas jūras līcis. Apkaimes kopējā platība ir 803,6 ha.

Dabas parks „Piejūra” ir trešais vecākais dabas parks Latvijā un dibināts 1962.gadā. Tas izvietots Mangaļsalas apkaimes mežainajā Z daļā. Tas tika veidots daudzu retu piejūras biotopu aizsardzībai. Īpaši nozīmīgi ir tādi biotopi kā embrionālās kāpas, priekškāpas, mežainas jūrmalas kāpas un veci boreāli meži. Daudz retu augu un dzīvnieku sugu. Caur šo Piejūras dabas parku iet viens no nozīmīgākajiem putnu migrācijas ceļiem Eiropā.

Mangaļsalas apkaimē ietilpst arī neliela daļa Vecdaugavas dabas lieguma (tā kopējā platība ir 233 ha). Vecdaugavas dabas liegums ir nozīmīga klaju iekšzemes kāpu pļavu ar kāpsmildzeni un jūrmalas pļavu aizsardzības teritorija, lielākā jūrmalas armērijas atradne Latvijā un nozīmīga putnu ligzdošanas vieta. Teritorijā konstatētas 10 Latvijā un Eiropā aizsargājamas putnu sugas.

Kopumā Mangaļsalā īpaši aizsargājamās dabas teritorijas aizņem 358,0 ha jeb 44,6% no visas apkaimes kopplatības. Šis rādītājs ir lielāks nekā dabas un apstādījumu teritoriju rādītājs, jo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju robežās atsevišķām vietām ir noteikts neitrālās zonas statuss, kurās ir cits zemes izmantošanas veids.

20,7% jeb 166,6 ha no Mangaļsalas apkaimes noteikti kā apbūves ar apstādījumiem teritorijas, no kurām visvairāk (nepilni 146 ha) ir dzīvojamās apbūves ar apstādījumiem teritorijas, pieļaujot jaunas, retinātas un ar apstādījumiem bagātas dzīvojamās apbūves attīstību Mangaļsalas centrālajā daļā un ap Stāvvadu ielu, kas nav īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Atsevišķas mazākas publiskās, jauktas vai sporta un rekreācijas apbūves teritorijas ar apstādījumiem paredzētas arī citās apkaimes daļās – galvenokārt ap Mangaļsalas ielu, kur atrodas vēsturiskie nocietinājumi, kā arī apkaimes ZA daļā.

Mangaļsalas DR un R piekrastē, kas ietilpst Rīgas brīvostas teritorijā, noteikts ražošanas un rūpniecības teritorijas statuss, kas atbilst šo teritoriju faktiskajai izmantošanai. Šādas teritorijas kopumā aizņem 13,2% jeb 105,8 ha. Relatīvi nelielas teritorijas Mangaļsalas apkaimē aizņem savrupmāju (20,7 ha), dzīvojamās (17,9 ha) un jauktas apbūves (12,0 ha) teritorijas.[1]

Vecdaugavas dabas liegums dibināts 1987.gadā. Tas iekļaus Natura 2000 teritoriju sarakstā. Tā aizsardzību reglamentē 1999.gada 15.jūnija Ministru kabineta noteikumi Nr.212 “Noteikumi par dabas liegumiem”. Saskaņā ar Vecdaugavas dabas aizasrdzības plānā (2004.-2013.) minēto, dabas liegums “Vecdaugava” atrodas Rīgas pilsētas ziemeļu daļā. Austrumos liegums robežojas ar Vecdaugavas mazstāvu apbūves teritorijām, bet Rietumos ar Mangaļsalas apbūvētajām un dabas pamatnes teritorijām. Lieguma Dienvidu robeža iet pa Laivnieku ielu.

[1] http://www.apkaimes.lv/sakums/mangalsala/fizgeo

Mangalsala - Fakti

Mangaļsalas rota - kuģa vraks "Norvēģis"

Mangaļsala - Rīgas meži skatījumā

Rīgas seja - Mangaļsala

Mangaļsalas apkaime